Man ir laimējies mācīties pie Lindes fon Keizerlinkas, fantastiskas sievietes, ģimenes terapeites un Junga analītiķes no Vācijas, kura 1994. gadā atveda smilšu spēli uz Latviju. Vēlāk turpināju mācīties Īrijas Smilšu terapijas institūtā, kur smilšu spēles terapija tika pasniegta kā viena no jungiāniskās terapijas formām. 2004. gada aprīlī Sanktpēterburgā notiks kārtējā starptautiskā konference smilšu spēles terapijā, kuru organizē Īrijas, smilšu spēles terapijas institūts un kurā plānoju uzstāties.

Smilšu spēļu terapijā piedalās dvēsele un ķermenis. Svarīgi ir tas, ko cilvēks jūt brīdī, kad veido smilšu ainu. Vārdi tajā brīdī nav svarīgi. Smilšu ainas izveide ir emocionāli ļoti piesātināts process.

Dvēseles bezvārdu stāsti jeb klusās sarunas ar sevi Bērniem vienmēr paticis spēlēties smiltis, izteikt savu iekšējo un ārējo pasauli ar fantāzijas palīdzību. Smilšu spēļu terapijas saknes meklējamas bērnu simboliskajā spēlē, kurā viņi notikumus no dzīves izspēlē, veidojot smilšu ainas.

Dažādās kultūrās smiltis ir izmantotas vīzijām izdomu rituālos. Piemēram, dogonu ārsti, lai pareģotu nākotni, Mali smiltis zīmēja attēlus un lasīja pēdu nospiedumus, ko pa nakti bija atstājusi lapsa. Tibetas budistu mūki nedēļām ilgi veidoja Kalachakra smilšu mandalu, lai to izmantotu apcerei un tantriskas darbības uzsākšanai. Donalds Sandlers ir rakstījis par Navaho smilšu zīmējumu ceremonijām, kurās tiek radīti pasaules kārtības priekšstati, lai piesauktu dziedējošos spēkus, kas atgriež cilvēku psihi atpakaļ pie harmonijas ar visumu. Rietumeiropas folklorā smilšu vīriņš liek bērniem aizmigt, iekaisot viņiem acīs smiltis.

Smiltis ir jutīgas, mainīgas un nepastāvīgas; smilšu graudiņi ir ideāli, lai tos bērtu un pārvērstu simboliskā pasaules priekšstatā. Kā teicis Bleiks, mēs varam "saskatīt Pasauli smilšu graudā". Tādēļ nav brīnums, ka psihoterapeiti, kā arī mūsdienu dziednieki, spēli smiltīs ir pieņēmuši par terapeitisku metodi.

Smilšu spēles vēsture ir aizsākusies 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, kad H. G. Velss aprakstīja savus novērojumus par to, ka viņa abi dēli uz grīdas rotaļājas ar miniatūrām figūriņām. Viņš bija novērojis, ka uztraukuma un pārdzīvojuma brīžos viņiem trūkst vārdu, lai izteiktu savas jūtas. Bērni rotaļājoties daudz vieglāk varēja izspēlēt savas problēmas attiecībās vienam ar otru un arī ar citiem ģimenes locekļiem nekā izteikt tās vārdos. Viņš bija izveidojis miniatūru rotaļlietu kolekciju, lai ar tās palīdzību bērni varētu paust neizsakāmo. Tā radās viņa pirmā grāmata "Spēles uz grīdas". 20 gadus vēlāk bērnu psihiatre no Londonas Mārgareta Lovenfelda aizņēmās Velsa pieredzi un savas klīnikas rotaļu istabā uz plauktiem novietoja figūriņas. Pirmais bērns, kas tās ieraudzīja, aiznesa tās uz smilšukasti un smiltīs sāka ar tām rotaļāties. Tas bija bērns, kurš "izgudroja" to, ko Lovenfelda nosauca par "pasaules tehniku" (Lovenfelda, 1979).

Junga analītiķe no Cīrihes Dora Kaifa, izdzirdējusi par šo metodi, devās uz Londonu pie Lovenfeldas mācīties. Viņa attīstīja šo materiālu izmantošanas veidu, ko nosauca par "smilšu spēli". (Kalff, 1980)

Smilšu spēles terapijā tiek uzsvērtas radošās pieredzes spontānās un dinamiskās īpatnības. Kā ir atzinusi D. Kaifa, "brīvu un aizsargātu telpu" nodrošina smilšu kaste, bet drošību - terapeits. Tā ir droša vieta, kur cilvēks darbojas ar smiltīm, ūdeni un miniatūrām. Viņam ir brīvība darīt ar šīm lietām visu, ko viņš vēlas. Viņš var uzticēties terapeitam. Cilvēki, kas strādāja pie D. Kalfas, ir apgalvojuši: "Pati viņas klātbūtne atbrīvo cilvēku, un viņš spēj būt tāds, kāds patiesībā ir. Šī klātbūtne aizsargā tā, ka viņš uzdrīkstas darīt visu to, kas viņam ir jādara."

Savukārt Vinikots ir runājis par "pārejas telpu". Viņš raksta: "Tā eksistē kā atpūtas vieta, lai saturētu iekšējo un ārējo realitāti atsevišķi, taču savstarpējā saistībā." Tā ir vieta, kur iekšējā un ārējā realitāte satiekas un citreiz vairāk izpaužas viena, citreiz - otra. Terapijas sākumā smilšu ainas saturu vairāk nosaka ārējā realitāte. Iedziļinoties procesā, spēlētājam ainas veidošanu vairāk sāk ietekmēt iekšējā realitāte. Kad spēlētājs saka: "Es nezinu, ko es daru" - tad var secināt, ka ainas veidošana ir kļuvusi galvenokārt par iekšēju procesu. Smilšu ainās cilvēks spēj ar acīm ieraudzīt savas iekšējās pasaules saturu.

Smiltis var veidot, ūdeni - liet, uguni - aizdegt un gaisu -pūst. Stihiskais tecējums un līdzsvars, kas tiek radīts kastē, atspoguļo kā psihes, tā arī ārējās pasaules procesus. Tā veidojas saite starp iekšējo un ārējo pasauli.

Smilšu spēles būtība ir neverbāla un simboliska. Neverbālā smilšu spēles tehnika balstās galvenokārt uz priekšstatiem, nevis uz vārdiem. Bērni saprot (saskata) valodu, pirms viņi spēj runāt (atcerēties) valodā. Pieaudzis cilvēks var aizmirst vai nekad neiemācīties vārdus, kas apzīmē kādu iekšēju pārdzīvojumu. Taču viņš var intuitīvi pazīt figūru, neatceroties, kāpēc un kas tā ir. Tāpēc smilšu spēles terapeiti bieži saka: "Lai figūra izvēlas Jūs." Smilšu spēle palīdz ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem izteikt vārdos neizsakāmo.

Smilšu spēļu terapijā piedalās dvēsele un ķermenis. Svarīgi ir tas, ko cilvēks jūt brīdī, kad veido smilšu ainu. Vārdi tajā brīdī nav svarīgi. Smilšu ainas izveide ir emocionāli ļoti piesātināts process. Tas nozīmē maksimāli pilnīgi pārdzīvot savu dzīvi un savas sāpes. Jo tikai ar intelektuālo pārdzīvojumu vien nepietiek. Cilvēks tajā brīdī var raudāt, smieties, klusēt. Viņš var klusībā pārdzīvot un izjust to, par ko runāt traucē sāpes. Ar smilšu ainas palīdzību cilvēkam izdodas "pieskarties" pie kaut kā ļoti svarīga un varbūt sen aizmirsta savā dvēselē. Bieži vien šķiet, ka klients ir atradis kaut ko sev ļoti svarīgu, ir izjutis vai sapratis kādu sev nozīmīgu patiesību, ar ko viņam nebija drosmes satikties iepriekš. Viņš varbūt mēģināja aizņemt sevi ar darbu, sociālām aktivitātēm, lai aizbēgtu no sapratnes, ka ir mirstīgs, noveco un ka zaudējumi ir neizbēgami. Nav brīnums, ka tādā gadījumā ne darbs, ne sociālās aktivitātes nedod vēlamo apmierinājumu. Kad cilvēks uzdrošinās dzīvot lielākā kontaktā ar savu iekšējo būtību, viņa izvēle dzīvē var kļūt apzinātāka, bet attiecības ar svarīgiem cilvēkiem, kā arī ar paša dzīvi - patiesākas. Vērojot smilšu spēļu terapijas ainu, mēs varam ieraudzīt otra dvēseli, ko nevar izteikt vārdos. Gan klientam, gan terapeitam ir jābūt gataviem satikties ar to.

Ķermenis arī ir iesaistīts terapijas procesā. Klients pārvietojas gar plauktiem, kur atrodas figūras, izvēlas tās, mijiedarbojas ar smiltīm, piešķirot tām formu.

Smilšu spēles stihiska daba atmodina ķermeni un pieskaras mātes tēlam iekšienē. Līdzīgi kā katram cilvēkam ir māte un tēvs, tā arī dvēselē saskaras vīrišķā un sievišķā daļa. Bet tieši šī sievišķā dvēseles daļa ir tā, kas spēj dziedēt dvēseli un palīdz izdzīvot pārdzīvojumus. Smilšu spēles terapijas laikā cilvēks piedzīvo katarsi un attīrīšanos. Šis terapijas veids no citiem terapijas veidiem atšķiras ar to, ka pats tā process ir dziedējošs.

Mierīgā kaste ar gludajām smiltīm, smilšu un ūdens jutekliskais pārdzīvojums stimulē zemapziņu. Lai kas būtu smilšu veidojumu radītāji - bērni, dziednieki vai priesteri, varenās un neizsakāmās enerģijas tiek sakustinātas intuitīvā, neracionālā līmenī. Smiltis "atver durvis uz zemapziņas pasauli". Smilšu spēļu terapijas centrālā ideja - izteikt zemapziņas saturu ar priekšstatiem. Tā kā lielākā daļa pieaugušo savu uzvedību ikdienā pakļauj prātam, tad vērtīgs ir jau pats "spēlēšanās" pārdzīvojums un saistīšanās ar zemapziņu.

Kastes lielums ir tāds, lai savai pasaulei varētu pievērst neatlaidīgu skatienu. Tur fantāzija tiecas uz neierobežotību, veidojas un iegūst formu. Smiltis, kastes zilais dibens un sāni piedāvā konkrētu iespēju aizrakties uz leju līdz dziļumiem vai celt uz augšu augstumos. Trīsdimensionālās figūras arī sniedz brīvību fantāzijai un neprasa īpašu prasmi. Pat trīs gadus vecs bērns var veidot sarežģītas daudzdimensiju ainas.


Smilšu spēļu terapija ir īpaši vērtīga klientiem, kam ir grūtības vārdos izteikt savas jūtas. Tāpat tā ir visai noderīga tiem, kas ir pārdzīvojuši vardarbību, jo tādā gadījumā tiek nobloķēta liela zemapziņas satura daļa.

Uz terapiju nāk arī klienti, kam nepieciešams atjaunot pašpaļāvību. Viņi to atjauno ar pārdzīvojumu un spēju izdzīvot šos pārdzīvojumus, līdzīgi kā reiz bērnībā spēlējoties izdzīvoja notikumus no savas dzīves. Uz terapiju nāk cilvēki, kas ir nobrieduši kaut ko apzināties vai mainīt savā dzīvē. Jo bieži vien cilvēku mainīties mudina sāpes. Sāpes ir signāls, ka mēs kaut ko darām nepareizi, un tas liek mums attīstīties. Nāk arī cilvēki, kas pārdzīvo kādu krīzes situāciju.

Jungiāniskā smilšu spēļu terapija nav vērsta tik daudz uz to, lai piemērotu klientu esošajai pasaulei, bet gan uz to, lai palīdzētu klientam atrast viņa unikālo likteni. Terapeitisko attiecību būtība ir nevis pateikt cilvēkam, kas viņam jādara, bet gan sniegt drošu telpu, kurā viņš pats spēs pētīt savus motīvus un atrast labāku risinājumu savas dzīves situācijai. Terapijas mērķis ir iemācīties pieņemt personīgus lēmumus neatkarīgi no citiem.

Katrs cilvēks pats izdomā, cik daudz viņš vēlas strādāt ar sevi. Citam, lai atrastu atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, smilšu ainas ir nepieciešams veidot 5 līdz 10 reizes. Savukārt kādam viena reize var pārvērst dzīvi. Ir arī tādi cilvēki, kas vairākus gadus ar interesi nodarbojas ar smilšu ainu būvēšanu. Viena no vadošajām smilšu psihoterapeitēm Estella Vaitriba reiz ir teikusi: "Neviens cilvēka nobriešanas process nekad nevar būt līdz galam pabeigts. Cerību rada tas, ka mēs attīstāmies visu savu dzīvi - pabeidzam vienu dzīves stadiju un sākam nākamo."


Klientam ir svarīgi būt izprastam, tāpēc terapeita personība ir svarīgāka nekā tehnikas. Terapijas procesā mijiedarbojoties mainās abi procesa dalībnieki - gan klients, gan terapeits. Klients uzaicina terapeitu pabūt viņam blakus, kad viņš pētīs savas dvēseles dziļumus, lai atrastu to, pēc kā viņš visvairāk tiecas. Dziļa personiska kontakta gadījumā abiem vajadzīga drosme satikties ar bailēm un dvēseles sāpēm, kā arī prasme spēlēties un patiesi priecāties brīdī, kad meklējumi noved pie vēlamiem rezultātiem.

Svarīga ir empātija un "neiejaukšanās procesā". Bet tas tomēr nenozīmē, ka terapeits var iztikt ar minimālu apmācību un pieredzi. Viņam jābūt ne tikai empātijai, bet arī labām klīniskām zināšanām un pieredzei. Ja šo zināšanu nav, par terapeitu nevar būt.

Smilšu spēle bieži tiek salīdzināta ar burāšanu. Ir labi tai ļaut vaļu un netraucēt. Taču, ja vējš ir pārāk stiprs vai arī pilnīgi pieklust, mums ir jābūt laba, uzticama motora aizsardzībā, kurš mūs var izvest no briesmām. Pieredze, pašpaļāvība, cieša uzmanība pret visu, kas notiek, sniedz to aizsardzību, kas nepieciešama neatliekamos gadījumos vai kad ir jāpieņem izšķiroši lēmumi attiecībā uz virzienu un ceļu. Tāpēc terapeitam ir jābūt iespējai iziet savu personīgo smilšu spēļu terapijas procesu. Ir jāapzinās savas projekcijas un iespējamās kontrtransferences reakcijas.


Jungiāniskās terapijas ietvaros pastāv trīs veidi, kā praksē var izmantot smilšu spēli. Proti:

1. ar verbālo analīzi kā galveno terapiju un smilšu spēli kā papildinājumu;
2. ar smilšu spēli kā galveno terapiju un verbālo analīzi kā papildinājumu;
3. ar smilšu spēli un analīzi vienlaikus pie diviem dažādiem terapeitiem.

Es savā praksē vairāk vai mazāk izmantoju visus trīs veidus. Ikviens terapeits atrod sev labāko darba veidu, un nav pamata visiem terapiju veikt vienādi. Smilšu spēles speciālisti liek dažādas cerības uz smilšu spēli atkarībā no savas profesionālas ievirzes. Sociālie darbinieki, ģimenes un bērnu terapijas speciālisti dažreiz izmanto smilšu spēles ainas kā vēl vienu veidu, lai noskaidrotu klienta attiecības ģimenē. Psihologi tiek mācīti koncentrēt uzmanību uz diagnozi un dažreiz izmantot smilšu spēli kā novērtēšanas tehniku. Tomēr svarīgi ir uzsvērt smilšu spēles unikālo vērtību - tā ir domāta ārstēšanai, nevis diagnosticēšanai.

Smilšu spēli var salīdzināt ar mūzikas instrumentu, kam ir iespējas, bet kas ne vienmēr tiek izmantotas. Izmantot smilšu spēli novērtēšanai ir tas pats, kas balstīt galdu ar vijoli, kuram trūkst vienas kājas. Galds var stāvēt, taču tas var sabojāt vijoli un tad to vairs nevarēs lietot spēlēšanai. Labāk būtu atrast baļķi, kas balstītu galdu, bet saglabāt vijoli mūzikas atskaņošanai.

Darbs jungiāniskajā virzienā raksturojas ar to, ka terapijas laikā netiek veikta speciāla diagnostika, mērījumi, tātad mēs atturamies no vērtēšanas. Galvenais uzdevums ir izveidot drošu telpu, kurā ir iespējams stimulēt klientu, lai viņš pats spētu mainīties. Terapeitiskajam darbam raksturīga ir tā saucamā "beznosacījuma mīlestība" jeb pilnīga pieņemšana. Mēs pieņemam, ka visi cilvēki ir unikāli un unikāli ir ceļi, kā viņi cīnās un tiek galā ar savām vainām. Unikālas ir viņu problēmas. Mēs bez interpretācijas priecājamies par smilšu spēlētāja procesa skaistumu, viņa unikalitātes un pašdziedināšanas skaistumu. Tieši tas procesu dara iedarbīgu.


Smilšu spēlē tiek izmantotas divas ūdens necaurlaidīgas kastes, kuru izmēri 70 x 50 x 10 cm. Viena kaste ir piepildīta ar sausām, otra - ar slapjām smiltīm. Kastes iekšpuse ir nokrāsota zilā krāsā, lai imitētu ūdeni vai gaisu. Klients pats izvēlas figūras starp daudzām miniatūrām spēļu mantām un priekšmetiem. Šo figūru vidū jābūt pārstāvētām pēc iespējas pilnīgi visām lietām un dzīvām būtnēm, ar kurām mēs tiekamies ārējā pasaulē un iekšējā pasaulē (pasaku un fantāziju tēliem). Smilšu spēlei nav standarta objektu komplekta. Katra terapeita kolekcija var atšķirties un būt unikāla.


Ikviens terapeits izdomā savu veidu, kā ievadīt un sagatavot cilvēku smilšu spēlei. Man nav noteikta veida, jo tas ir atkarīgs no apstākļiem. Pirmajā tikšanās reizē es rādu klientam to, ko saucu par "neverbālo telpu". Es paskaidroju, ka var pienākt laiks, kad viņš vai viņa vēlēsies strādāt ar šiem materiāliem.

Tikai tad, kad klients vai es esam sapratuši, ka ir īstais laiks, mēs sākam. Parādu smilšu spēles materiālu un saku, ka viņi var izmantot jebkurus objektus vai miniatūras, vai - ja vēlas - tikai smiltis. Parādu, ka kastes dibens un sāni ir zili, un izlaižu smiltis caur pirkstiem, lai sajustu tās pati.

Daži klienti sākumā ir kautrīgi, taču materiāls parasti viņus tā pārņem savā varā, ka daudzi cilvēki priecājas par aiziešanu no racionālās, verbālās terapijas. Smilšu spēli es uzskatu par sevišķi noderīgu tad, ja klients ir vai nu bloķēts verbālā izpausmē, vai ir nonācis pārāk lielas ver-balizācijas straumē.

Gadās, ka atnāk klients, kas grib strādāt smilšu kastē jau pirmās sesijas laikā. Uzskatu, ka labāk ir nogaidīt, līdz nodibināsies drošas terapeitiskās attiecības.

Kamēr klients strādā smilšu kastē, es sēžu ārpus viņa redzesloka un atzīmēju objektu atrašanās vietas un izvietojumu, lai man vēlāk būtu vieglāk atšķirt objektus fotogrāfijās. Sarunas smilšu spēles laikā ir visai lakoniskas. Aizejot klients smilšu ainas atstāj neskartas, lai vieglāk varētu aiznest sev līdzi priekšstatu par to, ko viņš ir radījis.