Ikviens normāli domājošs pieaugušais allaž priecājas, ja izdodas uzzināt kaut ko jaunu par bērniem, jo tā viņš gūst iespēju labāk izprast savus bērnus. Tā ir cerība atjaunot saikni pašam ar sevi un savu "iekšējo bērnu", kas līdz pat dzīves pēdējam brīdim raud un smejas ikvienā no mums.
Profesionālis, kas konsultē bērnus un viņu vecākus, parasti cenšas atrast un izveidot kontaktu ar "abiem bērniem". Kopā sacerot pasakas, izgudrojot un izspēlējot leļļu teātri, dodot bērnam iespēju radīt zīmējumus uz papīra vai attēlus (sižetus) smiltīs, terapeits palīdz bērnam izpaust, izprast problēmu un rast spēkus tās risināšanai, bet pieaugušajam - veidojot kontaktu ar "iekšējo bērnu" sevī, labāk izprast bērnus un viņu grūtības.

Strādājot cieša sadarbība ar vecākiem, speciālists cenšas "atmodināt" visu labāko, kas ir bērnā un viņa ģimene, un, iedegdams bērna iztēli, mēģina modināt bērnu pats sevī, lai spētu labāk izprast bērnus, kam ir vajadzīga palīdzība.

Bērna apziņa ir apveltīta ar lielu vienkāršības spēku, kas mums, pieaugušo pārākuma garā audzinātajiem, šķiet patiešām pārsteidzošs. Mēs apjūkam, ja pēkšņi atklājam, cik viegli bērns izprot sarežģītas savstarpējās attiecības. Mēs daudz mācāmies, bet nezinām, kā reaģēt uz tādu gluži vai gaišredzību un viedumu. Tomēr pastāv uzskats, ka mums, pieaugušajiem, ir jāzina vairāk par bērniem, lai varētu viņus virzīt un vadīt. Tad no kurienes gan bērnam tāda jūtība?

Kā saglabāt šo trauslo bērna vienkāršības spēku? Mēs taču mācām saviem bērniem pielāgoties apkārtējās pasaules sarežģītībai...

Tomēr tas ir iespējams, ja vien mēs savas zināšanas smeļamies no diviem avotiem: no pieredzes, kas ir uzkrāta pieauguša cilvēka evolūcijas procesā, un no tālās bērnības pieredzes, kura kā iekšējais bērns mīt mūsu zemapziņā un gaida, ka tiks no tās paaicināta.

Itin bieži notiek tā, ka, kļūdami pieauguši, mēs savu iekšējo bērnu izstumjam pēc iespējas tālāk, jo vēlamies, lai citi mūs cienītu tāpēc, ka esam pieauguši, nobrieduši cilvēki, un būt pieaugušam nozīmē nopietni attiekties pret dzīvi, būt atbildīgam cilvēkam.

Tomēr nereti tas ir tikai mēģinājums apslēpt savu neatbilstību, skumjas un īgnumu, kā arī tās uztraukuma, svaiguma un atklājuma izjūtas zaudējumu, ar ko dzīvē raugās bērni.

Kļūdami pieauguši, mēs kļūstam arī ne tik aktīvi un elastīgi; kļūdami nopietni un saprātīgi, mēs aizmirstam, cik jautri un trauksmaini ir būt Cilvēkam.

Tomēr, par laimi, mēs pēc kāda laiciņa kļūstam par vecākiem un iegūstam vienu vai vairākas iespējas pieskarties cilvēka eksistences pamatrādītājiem.

Patiesībā vecāku loma savā labākajā, garīgajā nozīmē ir absolūti elastīga - tā ir loma, kas mūs iedvesmo un liek virzīties uz priekšu daudz vairāk nekā jebkura cita loma. Tas, ko mēs, būdami vecāki, mācām bērniem, īpaši neatšķiras no tā, kas ir jāmācās mums pašiem. Mums ir svarīgi prast savu vecāku lomu nošķirt no citiem pieaugušo dzīves aspektiem. Ir cilvēki, kam ir grūtības sevi realizēt daudzās citās pieaugušo dzīves jomās, toties viņi ir brīnišķīgi vecāki. Un ir arī cilvēki, kuriem izcili labi veicas darbā un kuri lieliski prot veidot citas pieaugušo attiecības, bet viņiem ir ārkārtīgi grūti būt par vecākiem.

Amerikāņu psihoanalītiķe Seima Freiberga (1980) rakstījusi: "Bērns var būt kā katalizators - viņš rada spēcīgu motīvu, kas veicina pozitīvas pārmaiņas vecākos. Viņš reprezentē vecāku cerības un dziļākās ilgas.., bērna dzimšanu iespējams pārdzīvot kā pašu vecāku piedzimšanu no jauna."

Īpaši mātei saskarsme ar bērnu var aktivizēt atbilstošus un bieži vien sāpīgus viņas pašas bērnības aspektus. Bērni var vecākos aktivizēt cerības un vēlmi kļūt par labākiem vecākiem, nekā viņiem bijuši viņu vecāki, bet līdzās šai pozitīvajai motivācijai ir ari latentas un neapzinātas jūtas un impulsi.

Aizvien vairāk speciālistu orientējas uz palīdzību tieši bērniem - tātad sabiedrībā palielinās izpratne par bērnības nozīmi cilvēka attīstībā.

Mēs saprotam, ka bērni ir apveltīti ar neierobežotu potenciālu un radošumu, kas viņiem ir vajadzīgs, lai veiksmīgi augtu, attīstītos un pielāgotos. Tomēr taisnības labad jāatzīst ari, ka bērnā ir "ieliktas" visdažādākās iespējas, visdaudzveidīgākās potences - no ļoti cēlām līdz pat galīgi nederīgām, un ārējā vide rosina izpausties te vienas, te otras...

Bērni ir īsti cilvēki, nevis tikai pielikums pieaugušajiem. Viņi ir apveltīti gan ar jūtām, gan reakcijām, kas daudzreiz nav atkarīgas no pieaugušo reakcijām, un bieži vien prasa no vecākiem to, kas ir ļoti tālu no viņu dvēseles iespējām.

Konflikti starp vecāku un bērnu prasībām un vajadzībām ir audzināšanas ikdiena. Bērni ir atkarīgi no pieaugušajiem un, protams, nespēj paši apmierināt savas vajadzības. Visgrūtāk mātēm un tēviem ir saprast to, cik ierobežotas ir viņu pašu iespējas un cik daudz ierobežojumu viņiem bērnu dzīvē ir jānosaka tikai tāpēc, ka pašiem nav daudz iespēju. Mēs ļoti veļamies saviem bērniem dot visu, bet kā to izdarīt? Mēs nedrīkstam ļaut meitai ziemā aut viņas mīļās kurpītes, bet dēlam - istabas vidū uzcelt telti un sakurt tajā ugunskuru, pat ja neņemam vērā materiālo iespēju radītos ierobežojumus. Un no rīta tik ļoti gribas mazliet paspēlēties, bet ir jāsteidzas uz bērnudārzu vai skolu...

Līdz ar to mēs attiecībā pret bērnu kļūstam par tādiem kā realitātes aģentiem - mēs neesam šo realitāti radījuši un paši esam tās gūstekņi.

Tā nu paši vecāki kļūst apdraudēti, jo bērni viņus sāk uztvert kā šīs naidīgās sistēmas iemiesotājus un šaubīties, vai vecāki viņus mīl. Bet tieši apzināšanās, ka mūs mīl, ir neapstrīdams veselas dvēseles attīstības un līdzsvara priekšnoteikums. Ja situācija veidojas labvēlīga, vecākiem līdzās noteiktajiem aizliegumiem un ierobežojumiem izdodas bērniem ļaut izjust mīlestības spēku. Bērni iemācās pieņemt īstenību, vienlaikus nezaudējot ticību dzīves prieku sniegtajām iespējām.

Diemžēl ir arī situācijas, kurās šāds līdzsvars var būt apdraudēts un, iespējams, pat izjaukts.

Manuprāt, ļoti svarīgi ir apzināties to, ka vecāku loma mūsdienu sabiedrībā ir mainījusies. Ir jāņem vērā, ka palielinās šķirto un nepilno ģimeņu skaits, mainās vecāku loma, pastiprinās spriedze, cilvēki aizvien vairāk norobežojas.

Pēdējos gados mūsu valstī ir mainījusies sociālpolitiskā situācija, šī pārmaiņa izraisīja sabiedrības vērtību sistēmas maiņu. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā vecās vērtības un ideāli vairs neder, bet jaunas vērtības un ideāli vēl nav radīti. Valsts nepietiekamās ieinteresētības dēļ vērtību veidošana lielākoties gulstas uz vecāku pleciem, savukārt vecāki šo jautājumu risina ļoti dažādi. Arī paši vecāki savā dzīvē ne vienmēr jūtas pārliecināti, un, lai saglabātu savu dzīves līmeni, daudzi no viņiem strādā divkārt vairāk, nekā to ir darījuši viņu vecāki.

Un tas vēl ne tuvu nav viss, kas mūsdienās jāpārdzīvo vecākiem, bet ir gluži skaidrs, ka visi minētie faktori rada grūtības veidot saskarsmi ar bērniem un bieži vien veicina neauglīgas saskarsmes veidošanos.

Bērnu reakcija uz grūtībām saskarsmē ar vecākiem visbiežāk izpaužas dažādos simptomos, kuru dēļ vecāki ir spiesti vērsties pie speciālistiem, kas tad nu palīdz vecākiem attiecības ar bērniem veidot veiksmīgāk.

Būtībā terapijas procesā, kurā piedalās bērni, tā vai citādi ir iesaistīti ari vecāki. Kaut gan daudziem bērniem terapija ir efektīva ari bez vecāku tiešas piedalīšanās, tomēr daudz labākus rezultātus mēs varam sasniegt, ja regulāri tiek veiktas intervijas (sarunas) kaut vai ar vienu no vecākiem. Mazināt bērna psiholoģisko spriedzi, atrisināt viņa problēmas un sniegt izpratni, ka viņu mīl un ciena, daudz vieglāk ir tad, ja paralēli terapijai notiek ari vecāku konsultēšana.

Vēršoties pēc palīdzības, vecāki lūdz padomu, kā mainīt savas audzināšanas nostādnes, bet vajadzētu ņemt vērā to, ka mūsu rīcību visvairāk vada pārdzīvojums. Tāpēc, ja vēlamies kaut ko mainīt savā rīcībā, ir jāsāk ar to, ka mainām savu uztveri un savus kā vecāku pārdzīvojumus, kas saistīti ar to vai citu situāciju un apstākļiem.

Darbs ar vecākiem var notikt vairākos līmeņos - tas ir atkarīgs gan no konsultanta profesionālās gatavības, gan no vecāku motivācijas piedalīties šai procesā.

Uzskatu, ka šim palīdzības veidam gan konsultanti, gan vecāki pievērš pārāk maz uzmanības, jo savā praksē pārliecinos, ka šāds darbs ir efektīvs. Bieži vien tas var kļūt par iemeslu ari tādām pārmaiņām vecāku dzīvē, kas jau sniedzas ārpus vecāku funkcijām.

Visveiksmīgākā terapija mēdz būt tad, ja vecākus virza spēcīga vēlēšanās palīdzēt bērnam un izprast savu ietekmi uz viņa attīstību, kā ari tad, ja starp pašiem vecākiem ir labas attiecības un viņi viens otru atbalsta.