Tie, kuri kaut reizi dzīvē bijuši pie psihoterapeita, noteikti pazīst mulsinošo situāciju, kad pēkšņi jārunā par savām domām, jūtām, dvēselē notiekošo, bet īstos vārdus kā nevar, tā nevar atrast. Iespējams, tāpēc nu jau vairāk nekā gadsimtu psihoterapijā tik ļoti iecienītas smilšu spēles. Tāpat kā tradicionālajās konsultācijās, tajās tiek risinātas samilzušas attiecību problēmas, rasts ceļš uz harmoniju ar sevi un apkārtējiem, tikai šajā gadījumā galvenās runātājas ir smiltis un mazās rotaļu figūriņas tajās.

Ja citur cilvēks gandrīz vienmēr atradīs iespēju, kā paslēpties, tad smilšu kastē aizbēgt no sevis nav iespējams

«Bērniem vienmēr paticis spēlēties smiltīs. Tādējādi ar fantāzijas palīdzību viņu iekšējā pasaule satiekas ar ārējo realitāti,» stāsta psihoterapeite VERA ŠČERBAKOVA. «Ne velti daudzas senās tautas smiltis izmantojušas nākotnes pareģošanai.
Piemēram, Dogon ārsti Malī smiltīs zīmējuši dažādas figūras un pēc dzīvnieku atstātajiem pēdu nospiedumiem tajās sprieduši par to, kas gaidāms nākotnē. Donalds Sandners daudz rakstījis par Navaho smilšu zīmējumu ceremonijām. Tajās atspoguļoti viedo priekšstati par pasaules kārtību, kas jānodrošina, lai piesauktu dziednieciskus spēkus un cilvēka psihe atgrieztos pie harmonijas ar Visumu. Vienalga, vai ar smiltīm darbojas priesteri, dziednieki vai bērni, rotaļājoties iespējams atvērt durvis uz zemapziņas pasauli, izkustināt visvarenākās un vārdos grūti formulējamās enerģijas,» ir pārliecināta psihoterapeite. «Ja citur cilvēks gandrīz vienmēr atradīs iespēju, kā paslēpties, tad smilšu kastē aizbēgt no sevis nav iespējams.»

Smilšu spēles (kā psihoterapijas metodes) pirmsākumi meklējami 20. gs. sākumā, H. G .Velsa pētījumos par to, kā bērnu rotaļās ar miniatūrām figūriņām atspoguļojas viņu attiecību problēmas citam ar citu un arī ar pārējiem ģimenes locekļiem. Taču smilšu spēli, par kādu runā mūsdienu psihoterapeiti, patiesībā atklāja paši bērni. Kāds mazulis, kuru mamma atvedusi pie slavenās Londonas bērnu psihiatres M. Lovenfeldas, paņēmis no ārstes kabineta plauktiem vairākas mazās figūriņas, aiznesis tās uz smilšu kasti un sācis spēlēties. Vērojot bērnu, psihiatre sapratusi, kā vislabāk palīdzēt mazajiem izteikt «neizsakāmo», un atklāto metodi nosaukusi par «Pasaules tehniku».



«Lai arī šoreiz galvenokārt runāsim par smilšu spēlēm bērnu psihoterapijā, daudzi psihoterapeiti šo metodi sekmīgi izmanto arī pieaugušo dvēseles «mazdārziņa» kopšanā,» stāsta V. Ščerbakova. «Ikvienam dziļi zemapziņā ir vēlēšanās būt garīgi un fiziski veselam, un, radot ieceres īstenošanai labvēlīgus apstākļus, minētie sapņi nav nerealizējami. Bieži vien cilvēki jau pēc dažām nodarbībām ir pārsteigti, apzinoties, kāda dvēseles bagātība un spēks viņos slēpjas.

Veidojoties jaunam attiecībām ar savu iekšējo pasauli un iztēli, ceļas pacienta pašcieņa un līdz ar to uzlabojas arī attiecības ar apkārtējiem. Tiesa, smilšu spēles kā psihoterapijas metode nav viens un tas pats, kas rotaļāšanās jūrmalā vai pagalma smilšu kastē. Tēlaini izsakoties, terapijā izmantotā smilšu kaste ir vīziju lauks, kurā fantāzija, kas tiecas uz brīvību un neierobežotību, iegūst zināmu formu.»

Psihoterapeits minētajā terapijā parasti izmanto divas ūdens necaurlaidīgas kastes, no kurām vienu piepilda ar sausām, otru - ar slapjām smiltīm. Kastes iekšpuse nokrāsota zila, tādējādi simbolizējot ūdeni vai gaisu. Nodarbības sākumā bērnam no daudzajām ārsta kabinetā redzamajām mazajām rotaļu figūrām jāizvēlas tās, ar kurām viņš gan reālajā, gan savā fantāzijas pasaulē tiekas visbiežāk. Pēc tam mazulis dodas uz smilšu kasti un veido savam dvēseles stāvoklim atbilstošu pasauli. Terapeits šajā laikā klusi vēro notiekošo, palīdzot mazajam atnest ūdeni un citas celtniecības gaitā nepieciešamās lietas. «Būvdarbi» notiek aptuveni 20 - 40 minūtes. Pēc tam terapeits, ņemot vērā smilšu kastē redzamo, sāk sarunu. Tās laikā notiek iepazīšanās ar pacientu tuvāk un risinātas viņa samilzušās dvēseles problēmas. Svarīgākais faktors iekšējās dziedināšanas procesā ir cilvēka satikšanās ar savu zemapziņu. Ārstu pieredze vēsta, ka bērni tai parasti ir daudz tuvāk nekā pieaugušie.

Smilšu spēles kā terapijas metodi ārsti parasti praktizē bērniem no četru gadu vecuma. To, cik daudz smilšu spēļu nodarbību bērnam nepieciešams, var pateikt tikai, iepazīstoties ar konkrēto bērnu un viņa vecākiem, ņemot vērā problēmu dziļumu. Atsevišķos gadījumos terapija aizņem gadu, bet vairumam pacientu, lai panāktu psihoemocionālā stāvokļa stabilizēšanos un potenciālo spēju aktivizēšanos, pietiek ar 10 - 15 nodarbībām.



Kādos gadījumos bērnam var palīdzēt smilšu spēles? - Visos, kuros mazajam nepieciešama psihoterapeita konsultācija - ja bērns nespēj tikt galā ar savam vecumam atbilstošiem uzdevumiem, mazā dzīvē bijis kāds traumatisks notikums (tuvinieka nāve, vecāku šķiršanās u.c), sākušās dažādas somatiskās saslimšanas, kas bieži ir pirmais brīdinājums, ka mazajam ir nopietnas psiholoģiskās problēmas. Psihoterapeiti bieži rekomendē smilšu spēles bērniem, kuriem ir grūtības ar emociju diferenciāciju un verbalizāciju. Spēlējoties atbrīvojas mazuļa iekšējā, bieži vien nobloķētā enerģija. Tāpēc smilšu spēles var labi palīdzēt arī no vardarbības cietušiem bērniem, kuru psihē parasti daudzi procesi ir bloķēti.
Terapijas laikā bērns ne tikai iepazīst sevi, bet arī atbrīvojas no negatīvās pieredzes, kas traucē pieņemt sevi un apkārtējos. Ar neparastajām rotaļlietām mazulis rada savu pasauli, kurā ir tikai tās lietas un cilvēki, kurus viņš vēlas ap sevi redzēt. Bērns var reizē radīt un reizē arī postīt. Līdz ar to viņam sevī vairs nekas nav jāapspiež. Pirmajās nodarbībās mazais parasti atklāj savu problēmu (bailes, grūtības), bet turpmāk notiekošais atspoguļo viņa centienus ar savām negatīvajām emocijām tikt galā. Piemēram, tas, ka bērns dzīvniekam smilšu kastē novieto barību un ūdeni, bieži ir solis uz priekšu, mācoties, kā iegūt barību pašiem, nevis būt atkarīgiem no citiem. Savukārt akas, benzīntanki, vējdzirnavas bieži parādās t.s. pārejas periodos, kad bērna personībai nepieciešama papildu enerģijas deva, lai atrisinātu konfliktu, kas rodas, saduroties mazā dvēselē un apkārtējā pasaulē notiekošajam. Brīdī, kad bērns saprot, cik patiesībā liela loma viņa dzīves vadīšanā ir viņam pašam, viņam ir arī vieglāk saskatīt mērķi, uz ko tiekties.



Kad V. Ščerbakova 11 gadus veco Dagniju (vārds mainīts) satikusi pirmoreiz, viņai skolas problēmu dēļ bijis liels psiholoģiskais sasprindzinājums, vecāki uztraukušies par meitas pārmērīgo jūtīgumu, galvassāpēm pirmdienās un īpaši par to, ka Dagnija joprojām nespējusi «izcīnīt» savu vietu klasē. Neveiksmes skolā izraisījusi meitenes zemā pašcieņa, kā arī nespēja sevi izteikt un aizstāvēt. Dagnija no problēmām bijusi tik nogurusi, ka darbam piekritusi ar lielu prieku, labprāt stāstījusi arī par savām problēmām. Tikšanās notikušas reizi nedēļā visu mācību gadu, un par galveno mērķi izvirzīts - iemācīties sevi aizstāvēt, pārvarēt bailes no autoritātēm, neveiksmēm, saprast - savas agresijas izpausmes var kontrolēt, arī tās neapspiežot. Tas, ka Dagnija varējusi izrunāties par savu apjukumu un negatīvajām emocijām, kā arī tās smilšu spēles terapijas laikā izspēlēt, mazinājis arī meitenes veselības problēmas.

Pirmajā nodarbībā Dagnijas veidotā smilšu aina ar nosaukumu «Zoodārzs» (skat.attēlā) atspoguļojusi viņas bailes no agresijas. Visi savvaļas dzīvnieki meitenes attēlotajā pasaulē atradušies aiz žoga, jo saskaņā ar viņas līdzšinējiem priekšstatiem - savas izjūtas ir stingri jākontrolē. Smilšu kastes vidū neapsargātas pils pagrabā novietots briesmīga izskata zvērs. Dagniju nomākušas gan lielas bailes no neveiksmēm, gan no tā, ka tik ilgi apspiestās dusmas reiz ņems virsroku un nodarīs daudz ļauna viņai pašai un apkārtējiem. Terapijas laikā, pakāpeniski aizvien labāk izprotot savu problēmu būtību, Dagnija nonākusi pie atziņas, ka arī lielu agresiju var izmantot par labu sev un citiem. Kādā no turpmākajām nodarbībām meitene pieņēmusi lēmumu - minēto zvēru turēt pie ķēdes blakus pilij un to pat barot. Briesmoņa noturēšana pagrabā prasīja pārlieku daudz enerģijas, turklāt - atrodoties laukā, viņš varēja sargāt pili - līdz ar to darīt ko labu arī citiem. Šāds lēmums jau liecināja par pavisam citām, daudz racionālākām attiecībām ar savu agresiju.
Dagnijas pēdējā smilšu ainā - kastes vidū, kur agrāk stāvēja briesmīgais zvērs, atradās lāde ar dārglietām (skat. attēlā). Kopīgi pārrunājot smilšu kastē atspoguļoto, patīkami pārsteigta bijusi gan psihoterapeite, gan Dagnija. Dārglietu lādīte simboliski apliecināja - lietas, kuras mēs dažādu iemeslu dēļ pietiekami nenovērtējam un neizprotam, kādā brīdī var pārvērsties bagātībā un nest svētību gan mums pašiem, gan apkārtējiem. Mācību gada beigās Dagnija smilšu spēļu terapiju pārtraukusi. Tagad viņai došanās uz skolu vairs grūtības nesagādā.