Kā jūs domājiet, kas ir „smilšu teātris”? Dramatiskās mākslas avangardisks novirziens? Tautas tradīcija? Nē, tā ir apbrīnojama psihoterapijas metode. Esmu dzirdējusi, ka tur pieauguši tēvoči un tantes, gluži kā bērni, spēlējas smiltiņās. Atnācu uz kabinetu pie psihoterapeites Veras Ščerbakovas un nesaprašanā pavēros apkārt – kur tad smilšu kaste? „Lūk, kur tā ir” – Vera parādīja divas kastes, kurās tiešām bija smiltis. Nē, nedomājiet, ka kabinetā kādu sit, kā liekas pēc pirmā skata: uz plauktiem visas sienas garumā bija izvietotas desmitiem, pat simtiem mazu apburošu lietiņu un rotaļlietu. Gribējās iet gar plauktiem un tās aiztikt, paņemt rokās, taču pienākums paliek pienākums. Es sēžu un uzdodu jautājumus.
Bērnu spēlītes pieaugušajiem
— Kā radās smilšu teātris?
— Tā saknes slēpjas simboliskā bērnu rotaļā. Ideja radīt šo metodi pieder, cik tas savādi arī nebūtu, Herbertam Velsam. Audzinot savus dēlus, viņš ievēroja, ka satraukuma un apmulsuma brīžos viņiem nepietiek vārdu, lai izteiktu savas jūtas. Drīzāk viņu rokas atrada izteiksmes līdzekļus, vienkārši spēlējoties. Fantasts savāca dēliem mazu rotaļlietu kolekciju – sava veida vārdnīcu trūkstošo vārdu vietā. Pasekojot šīm bērnu rotaļām, iznāca grāmata „Rotaļas uz grīdas”. Ideju uztvēra pediatre un psiholoģe Margareta Lēvenfelde, atļaujot bērniem spēlēties smiltīs savā kabinetā. Tehnika, kuru faktiski bija radījuši paši bērni, no viņas kabineta pārceļoja uz bērnu audzināšanas iestādēm, bet pēc tam uz jungistu analītiķu kabinetiem. Smilšu spēles terapija – jungisma tehnikas brīvas fantāzijas turpinājums. Tā ļauj cilvēkam, ne tikai bērnam, bet arī pieaugušajam, izteikt neizsakāmo.
— Kādi līdzekļi, materiāli nepieciešami darbam?
— Bez divām paplātēm ar sausām un mitrām smiltīm smilšu spēles terapijai nepieciešama mazu figūriņu kolekcija, kurā pēc iespējas būtu attēlotas visas cilvēku dzīves sfēras. Pirms uzstādījuma es klientam nedodu nekādas instrukcijas. Ierosinu paieties gar plauktiem un izvēlēties figūriņas-miniatūras, kuras viņam „vajadzīgas”, tas ir sasaucas ar kaut ko viņa iekšējā pasaulē. Pēc tam viņš no tām izveidos kompozīciju, leģendu smiltīs. Liekas, ka cilvēks, virzoties gar plauktiem, saspringti meklē kaut ko no ārienes. Taču patiesībā viņa skats vērsts uz iekšieni. Sarunājoties ar savu iekšējo „es”, smilšu attēla autors saudzīgi iznes virspusē savas apslēptās dzīves liecības. Tas ir šifrēts dvēseles sūtījums prātam, tieši adresēts autoram un psihoterapeitam, kurš pārvalda simbolu valodu.
Sieviete zina vairāk
— Kā metode „strādā”?
— Mūsu pasaulē racionālisms un loģika, kas skaitās realitātes apgūšanas vīriešu metode, ir nemainīgas vērtības. Taču, kā katram cilvēkam ir tēvs un māte, tā arī katra psihē savienojas vīrišķās un sievišķās daļiņas. Sievišķīgais eksistences paņēmiens – būt, bet ne darboties – atrodas zem nemitīga racionāla spiediena. Bet tieši tas spējīgs aktivizēt mūsu dvēseles pašdziednieciskās spējas un ļauj piedzīvot garīgumu. Smilšu spēles terapija atgriež cilvēku viņa psihes „mātes zemē”. Spēlēšanās smiltīs – tā ir spēle bez noteikumiem. Tā nesasniedz praktiskus mērķus. Tā ļauj cilvēkam vienkārši būt un kaut ko darīt pārliecināti un bez šaubīšanās. Psihiskās rētas aizvilksies pašas no sevis, kā rētas mūsu ādā, ja tam būs radīti atbilstoši apstākļi. Nepieciešama brīva telpa un aizsardzība. Cilvēks, kas kāpj kalnā, nepacels kājas, ja neredzēs, kur tās var nolikt, un nespers ne soli, nenodrošinājis sevi ar virvi. Smilšu kaste izrādās brīva telpa nākamam solim, bet aizsardzību nodrošina psihoterapeits, kas vienkārši atrodas līdzās.
Viens no smilšu spēles terapijas atslēgas jēdzieniem – pārdzīvojums. Svarīgs ne tikai tas, ko cilvēks ar savu veidoto attēlu grib pateikt, cik tas, ko viņš pārdzīvo, šo attēlu veidojot. Viņš var skaidrot, raudāt, smieties, bet varbūt vienkārši klusējot atiet malā un kasti atstāt neskartu, izjūtot savu iekšējo tukšumu. Šeit, visu pamests, viņš var klusējot pārdzīvot un izsmelt to, ko pateikt traucē lielas sāpes. Viņš vīrišķīgi pavērš savu iekšējo skatu tur, kur ilgu laiku bija šausminājies paskatīties. Viņš pārdzīvo katarsi, attīrīšanos. Cilvēki, kas 20 gadus nav raudājuši, elso pie smilšu kastes 20 minūtes no vietas. Vārdi nav vajadzīgi. Daudzi pieaugušie, īpaši lietišķi vīrieši, kas savu valodu pakļauj dzelzs disciplīnai, piekrīt šai dīvainajai terapijas metodei, uzzinot, ka runāt nav obligāti.
— Cik smilšu attēlu nepieciešams izveidot, lai izdziedinātos? Kā uzzināt, ka ārstēšanos laiks pārtraukt? Un kā novērtēt paveiktā darba rezultātus?
— Parasti klients izlemj pats, cik tālu grib virzīties darbā ar sevi. Kāds atrod atbildes uz saviem mokošajiem jautājumiem , uzbūvējot 5-10 paplātes, bet vēl kāds ar interesi strādā vairākus gadus. Notiek arī tā, ka pārmaiņas jau nobriedušas un viens vienīgs veidojums pārveido visu dzīvi. Estella Vaitriba, viena no pazīstamākajām smilšu spēles terapeitēm, teica: „Neviens nobriešanas process dzīvē nekad nevar būt pabeigts. Vieš cerības tas, ka mēs turpinām attīstīties visu dzīvi, nobeidzot vienu attīstības stadiju un pārejot nākamajā.” Jebkurā gadījumā, kad noteikts posms iziets, gan klients, gan psihoterapeits to redz.
Kas attiecas uz vērtējumu…Mūs sāk vērtēt, tikko parādāmies pasaulē: zēns vai meitene, svars, augums, balles pēc Angāra skalas, un tā visu dzīvi. Tikai māte nevērtē. Viņa pieliek bērnu pie krūts un pieņem viņu bez ierunām un noteikumiem. Jungiskā pieeja, modelējot pamatā mātišķo attieksmi, neoperē ne ar mērījumiem, ne diagnostiku. Katrs cilvēks ir unikāls, unikāls ir viņa ceļš un paņēmieni grūtību pārvarēšanai. Mēs kopā ar klientu priecājamies par procesa skaistumu, kas notiek mūsu acu priekšā. Laikam tā priecājas ķirurgs, redzot, cik „skaisti” saaudzis sarežģīts lūzums. Cik bieži es pieķeru sevi pie domas, ka vēlos pateikt savas klientam: paldies par godu atrasties līdzās brīdī, kad atklājiet savas dvēseles dārgumus. Atnākot pie manis, viņi pat nenojauš, kādu uzticēšanos nolēmuši man parādīt.
Gļēvulis nespēlējas
— Vai jūs neatkailiniet kaut ko tādu, ko cilvēks nav spējīgs pārdzīvot?
— Gadās, kad no paplātes atskan mēms izmisuma sauciens, klients jūtas kā pilnīgā bezvējā. Un, ja viņš nav gatavs, viņš nevar ieraudzīt briesmu signālu, tāpat kā savā dzīvē, bet es neko priekšā neteikšu. Īpaši bieži tas notiek ar vīriešiem – viņi reizi pa reizei atnāk un cenšas mani pārliecināt, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Tomēr nezin kādēļ nāk atkal…Laikam tādēļ, lai agri vai vēlu pateiktu pašam sev patiesību. Reizēm cilvēks uzplēš vecās rētas un savas dvēseles sāpes paasina. Ko darīt, rētas ir jāuzplēš, lai tās sadzītu. Bet katru reizi, kad cilvēks aiziet asarās, bet es, galvu saķērusi, domāju, kas ar viņu dzīvē notiks, viņš nākamreiz atnāk smaidīgs, atjaunots un saka: „Es domāju, ka nespēšu to izturēt, tomēr pārdzīvoju”. Runa var būt par ļoti nopietnām lietām: vardarbība bērnībā, katastrofas. Pašnovērtējums aug acu priekšā, tu pats sevi sāc cienīt par to, ka visu to esi izturējis un nesi salūzis. Tu esi spējis savas sāpes pārkausēt dzīves pieredzes zeltā.
— Kādi cilvēki pie jums nāk?
— Nobrieduši tam, lai gribētu kaut ko apzināt un izmainīt savā dzīvē. Godīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Gadās, ka cilvēks ar prieku mestos krūmos, bet iekšējās sāpes viņu pamudina iet līdz galam. Tieši sāpes – signāls, ka mēs kaut ko darām ne tā – liek mums attīstīties. Cilvēki nāk krīzes situācijās, kas vienlaicīgi ir arī lielāko iespēju brīži. Nenāk vāji, stulbi un neveiksminieki. Nāk gudri, radoši, jūtīgi un drosmīgi. Paziņojumus, ka „tikai vājie iet pie psihoterapeita, bet es savas problēmas atrisinu pats” es uzskatu par lētu bravūru. Norobežoties no problēmām nenozīmē tās atrisināt.
— Tātad, happy end viņiem ir neizbēgams?
— Mēs nevaram cilvēkam pieaudzēt jaunu kāju trūkstošās vietā. Bērnības traumas nekur nepaliek, tās turpina sāpēt visu mūžu. Bet var iemācīties maksimāli komfortabli dzīvot arī ar koka kāju. Var piedot saviem vecākiem par nodarīto ļaunumu, par to, ka deva, bet nepietiekami – cik nu spēja. Un pieņemt pasauli ne melnbaltu, kā bērnībā, bet ar visām pelēcības niansēm, kādu to stādās priekšā pieaudzis cilvēks.
Paplāte „Ceļš”.
„Te galvenais – kustība. Kuģis peld uz priekšu, kaut kas paliek aizmugurē. Kauns par pingvīnu. Viņš tāds muļķīgs un resns. Bet dūja, nezin kādēļ, silda dvēseli.” Es piedāvāju nosaukt un, ja ir vēlēšanās, pakomentēt attēlu pēc tā izveidošanas. Veidojums uz paplātes, ko kliente nosauca „Ceļš”, bija viens no tiem, kas kardināli maina likteni. Savos 38 gados viņa jūtās „iestrēgusi” dzīvē, un perspektīvas, pēc viņas uzskatiem, bija bēdīgas. Bet kustība bija sākusies - paziņoja paplāte. Kuģis – Noasa šķirsts – nozīmēja, ka sievietei piemīt viss nepieciešamais, lai sekmīgi startētu. Bet dūja (kā izrādījās vēlāk, sieviete Bībeles sižetu nezināja) atnesa ziņu par to, ka ir kur startēt. Kas attiecas uz pingvīnu – ūdenī ar viņu veiklībā neviens nevar mēroties, turklāt viņš spējīgs izdzīvot ekstremālos apstākļos. Pirms uzstādījuma sieviete žēlojās par spēku izsīkumu, taču pēc tam jutās ne tikai stipra, bet kā „bumba, gatava uzsprāgt”.