Dora Marija Kalfa (Dora Maria Kalff) daudz strādāja ar bērniem un piešķīra lielu nozīmi gan to attīstības īpatnībām, gan traucējumiem. Savos semināros smilšu spēles terapijas metodes iedibinātāja, kā liecina viņas skolēni, teica: ir jāmācās Junga teorija, lai iemācītos noteikt klienta attīstības pakāpi un “zinātu, no kurienes nāks dziedināšana”.

Dora Kalfa augstu novērtēja Ēriha Noimana (Erich Neumann) agrīnās psihiskās attīstības teoriju, ar kuru viņš pirmo reizi iepazīstināja sabiedrību 1973. gadā savā grāmatā “Bērns: topošās personības struktūra un dinamika”. E.Noimans pats nenodarbojās ar bērnu terapiju, bet D.Kalfa strādāja ar bērniem. Viņas pieredze apstiprināja E.Noimana teoriju un bija piemērota dziedināšanas un transformācijas procesu izskaidrošanai smilšu spēles terapijā.

No E.Noimana D.Kalfa aizguva ideju par to, ka Patība, organizējot un regulējot psihi, ir garīgās attīstības vadošais spēks no cilvēka dzimšanas. Saskaņā ar D.Kalfu, agrīnā attīstībā ir trīs posmi:

1. Mātes un bērna vienotība, sākot no dzimšanas visu pirmo dzīves gadu;
2. Bērna Patības atdalīšanās no mātes, sākot no pirmā gada beigām;
3. Patības izpausme bērna apziņā otrajā-trešajā dzīves gadā.

D.Kalfa un E.Noimans uzskata, ka viens no agrīnās attīstības galvenajiem uzdevumiem ir veidot bērna psihē vienotību ar māti, jo primārās attiecības ar māti nosaka visu personības nākotnes attiecību kvalitāti ar citiem cilvēkiem, lietām un notikumiem, kā arī ar sevi.

Ar mātes un bērna vienotības koncepciju Dora Kalfa iepazīstināja savā grāmatā par smilšu spēles terapiju, kurā viņa raksta: “Kad māte fiziski nodrošina rūpes par jaundzimušā bērna vajadzībām, vai tā ir izsalkuma apmierināšana, vai aizsardzība pret aukstumu utt., bērns piedzīvo beznosacījumu aizsardzību un drošības sajūtu mātes mīlestībā. Mēs to saucam par mātes un bērna vienotības posmu” (Kalff, D. M. 1980/2003).

Vēlāk, sākot strādāt ar pieaugušajiem, D.Kalfa atzīmēja, ka, ja viņu agrīnās attiecības bija sarežģītas, tad izdziedināties palīdz atgriešanās pie attīstības uzdevumiem, kuri nebija pienācīgi atrisināti bērnībā. Un dziļais darbs, kas tiek veikts šajā gadījumā, ir zemapziņas matriarhālajā laukā.

Dora Kalfa mācīja, ka visas transformācijas notiek mātes un bērna vienotības psihiskajā līmenī. “Lai izdziedinātos, psihei ir jāatgriežas šajā agrīnajā attīstības pakāpē,” viņa rakstīja (Kalf, D.M. 1980/2003), uzskatot, ka, radoši darbojoties ar smiltīm un ūdeni, ir iespējams cilvēkus iesaistīt transformācijas procesā šūnu līmenī un tādējādi sasniegt vēlamo stāvokli.

Kad rokas mijiedarbojas ar smiltīm, spēki, kas darbojas neapzinātos dvēseles dziļumos, kļūst redzami un atpazīstami. Rokas “saved kopā” iekšējo un ārējo pasauli, garu un matēriju. Šī fenomena izpratne ir smilšu spēles terapijas metodes pamatā.

Savā pētījumā runājot par “mātes un bērna vienotības” posmu, Dora Kalfa norādīja uz nepieciešamību pamanīt tā simboliskās izpausmes smilšu bildēs. Tēla, ko varētu identificēt kā šī posma atspoguļojumu, parādīšanās signalizē par dziļā procesa sākumu.

Dora Kalfa rakstīja, ka mātes un bērna vienotības pakāpi var saskatīt daudzos tēlos. Bieži vien tās priekšvēstneši ir figūras no klientam svešas kultūras, mitoloģisku personu tēli vai dzīvnieku figūras. Dažreiz tā parādās dzīvnieka mātītes un mazuļa veidolā, dievu un dievību tēlos, piemēram, dievmāte ar mazuli. Turpinot strādāt, klients izmanto savas kultūras tēlus, kas ir tuvāk viņa reālajai pieredzei, t.i., apziņai. Dora Kalfa īpaši neuzsvēra smilšu spēles lielo nozīmi, taču to var izsecināt no viņas terapijas gadījumu aprakstiem.

Smiltis ir svarīgas, kad mēs runājam par māti. Tās simbolizē zemi, miesu, bet jo īpaši mātes ķermeni. Tās ir prima materia, primārais materiāls, mūsu rokas to sajūt, kad pieskaramies smiltīm, un šīs sajūtas atgriež mūs pie Lielās mātes. Angļu vārds matter (matērija, viela) nāk no latīņu mater, kas nozīmē māti.

Māte Zeme ir visas dzīvības pastāvēšanas pamats un viens no kolektīvās zemapziņas arhetipiem. Valda uzskats, ka arhetipi spēj radīt tēlus neatkarīgi no apzinātas pieredzes. Smilšu spēles terapija nodrošina unikālu iespēju iekustināt arhetipa enerģiju un saskatīt tēlus, caur kuriem tā izpaužas apziņā.

Keja Bredveja (Bradway, K., 2005) raksta: “Māte smilšu kastē parādās dažādos veidos. Mēs bieži redzam krūšu vai vēdera apveidus smiltīs. Tas ir ķermenis. Smiltīs veidotas alas, telpas, kurās var kaut ko ievietot un noslēpt – tie visi ir spēcīgi mātes simboli. Un, kad esat redzējuši simtiem smilšu bilžu, jūs arvien skaidrāk saprotat, ka kaut kas smilšu kastē attiecas uz māti, un jūs to novērtējat. Dažreiz māte ienāk caur klienta rokām. Var pamanīt to maigumu, un tas nomierina. Jūs redzat, kā maigums ienāk smilšu kastē un mūsu telpā. Es domāju, ka tā ir mātes dvēsele.”

Gadās, ka klients ienāk kabinetā un vienkārši pieskaras smiltīm vai ar prieku iegremdē tajās rokas. Citi izvairās no saskares ar smiltīm, lai gan jau ir izveidojuši daudzas smilšu bildes. Pirmais parasti notiek ar tiem, kuri drosmīgi sastopas ar mātes un bērna vienotības piedzīvojumu, kas rada šo pieskārienu. Viss ir citādi, ja cilvēks cenšas izvairīties no kontakta. No tā var secināt, ka šajā attīstības posmā viņš baidās no šī piedzīvojuma. Tomēr, saka Keja Bredveja, ja jūs – tik ilgi, cik tas nepieciešams – dodat cilvēkam iespēju piedzīvot labu māti, kuras viņam nebija vai ko viņš ir aizmirsis, jūs varat palīdzēt viņam uzdrīkstēties pieskarties smiltīm. Klients to var izdarīt, kad viņš jūsu klātbūtnē jūtas droši.

Un tā ir smilšu spēles terapijas unikalitāte – mijiedarbībā ar smiltīm klienta ķermenim ir iespēja izpausties. Ilgā, nesteidzīgā terapijas procesā klientam ir iespēja regresēt līdz jebkurai viņa attīstības stadijai, ieskaitot pirmsvalodas periodu, turklāt ne vienu reizi vien. Saskaroties ar smiltīm drošajā terapeitiskajā telpā, viņš var izdzīvot sajūtas un pieskārienus, kas saistīti ar atmiņām par ļoti agrīnām attiecībām ar māti. Un tad mēs smiltīs redzam simbolus un formas, kas parāda, ka klients “strādā” šajā posmā.

Mātes un bērna vienotības pārdzīvojums kā svarīgs attīstības nosacījums

“Mātišķas” formas smiltīs var liecināt par to, ka konkrētajā laikā cilvēka attīstībai aktuāli ir dzīves enerģijas (libido) jautājumi. Grāmatā “Transformācijas simboli” K.G.Jungs izskaidroja savus uzskatus par ģimenes attiecībām saistībā ar individuācijas procesu. Attīstības procesā libido ir jāpārnes no šaurā ģimenes loka (kur bērns ir tikai sistēmas daļa) uz plašāku loku (kur cilvēks kļūst par jaunās sistēmas centru), jo to prasa pieaugušas personas garīgā veselība. Parasti šis solis ir saistīts ar seksualitāti vai vismaz ar domām par to (Jung, K.G., 1983).

Ja tas nenotiek, enerģija (libido) paliks fiksēta zemapziņā, endogēnās attiecībās ar vecākiem; cilvēka attīstība palēnināsies, un atdalīšanās process viņam būs jāpārvar jau pieaugušā vecumā. Jungs rakstīja, ka cilvēka dzīves enerģija jeb libido pārvietojas divos virzienos:

1. Atpakaļ pagātnē, neapzinātā vienotībā ar māti / ģimeni / sociālo grupu u.t.t.;
2. Uz priekšu – atbilstoši dzīves prasībām.

Process izraisa spriedzi, kas rodas pretējos virzienos vērstu enerģiju konfliktu dēļ. Spriedze var izpausties dažādos veidos, piemēram, nervu tiku vai histēriju formā. Bieži vien šie simptomi ir iemesls, kāpēc bērns vai pieaugušais ierodas pie terapeita.

Jungs (Jung K.G., 1983) stāsta, kas notiek, ja cilvēks nespēj adaptēties dzīvē. Ja kāds neveido objektīvas attiecības reālajā dzīvē, viņa enerģija “eksplodē” afektā. Afektu parasti novēro tad, kad adaptācijas process nenorit sekmīgi.

Citā gadījumā, ārstējot personu, kas uzaugusi mātes deprivācijas apstākļos, “mātišķas” formas var parādīties, kad regresējošais libido “ieplūst” zemapziņā un tajā izveidojas pozitīvs mātes komplekss. Cilvēka enerģijai tur ir jāatgriežas (vecums nav svarīgs), lai dotu viņam laiku pieredzēt dziļas attiecības ar terapeitu un remdēt sāpes. Tad libido var un tam vajag sākt virzīties uz āru, lai veiktu reālas dzīves uzdevumus.

Mātes un bērna vienotības piedzīvojums kā traumas izdziedināšanas faktors

Pieskaroties smiltīm un tās sajūtot, klients iegūst iespēju pieredzēt sajūtas un pieskaršanās, kas saistītas ar viņa agrīno piedzīvojumu mijiedarbībā ar māti. Un tas ir īpaši vērtīgi, ja agrīni zaudējumi bija pārtraukuši kaut ko nozīmīgu.

Dažu cilvēku personiskajā pieredzē diezgan agri parādās traucējumi procesos, kas saistīti ar drošības sajūtas veidošanos. Varbūt tā nekad nav bijusi pietiekami sasniegta. Un tad mēs, smilšu spēles terapeiti, varam radīt vai atjaunot klientam šo sajūtu, atzīstot un lolojot visu, ko viņš dara. Tieši to parasti dara māte. Un tas var ļaut viņam sajust mātes rūpes. Metaforiski runājot, tā ir atgriešanās “mātes dzemdē”, atdzimšanas, saiknes ar Patību atjaunošana vai izveidošana, kas dod pilnības vai integritātes sajūtu. Metaforiski runājot, mums jāiegrimst atpakaļ tumsā, lai pēc tam atkal iznāktu gaismā. Ja mātes un bērna vienotība bijusi nepilnīga, klientam būs nepieciešama atdzimšana, jo viņa Ego varētu būt ievainots.

“Pārvarēt patiesību”

Jebkurš cilvēks var justies ievainots, ja mātes rūpes par viņu neatbilst viņa vajadzībām. Situācija var būt vēl traģiskāka, ja bērns zaudē savus vecākus. Šī brūce var būt relatīvi neliela, un tad tā atstāj neirozi vai mātes kompleksu, bet tā var būt tik liela, ka var iznīcināt Ego un izraisīt psihozi.

Eduardu es satiku 8 gadu vecumā bērnunamā. Viņš bija jaunākajā grupā (kur parasti ir bērni līdz 7 gadu vecumam, pirmsskolnieki), un tur viņš bija vecākais un nemierīgākais bērns. Eduards dzīvoja bērnu namā no trīs gadu vecuma. Tajā pašā grupā bija arī viņa jaunākais brālis. Skolotāji uzsvēra terapijas nepieciešamību, stāstot, cik impulsīvs un nekontrolējams bija Eduards, kas citādi, lai arī daudz retāk, bija sirsnīgs zēns. Medmāsa ziņoja, ka Eduardu novēro psihiatrs un ka zēns lieto neiroleptiskos līdzekļus. Oktobra beigās mēs sākām tikties reizi nedēļā.

Daudziem bērniem ir grūti pieņemt terapeitisko attiecību robežas, bet Eduardam tas bija īsts pārbaudījums. Ja viņš par mani atcerējās, viņš skrēja uz kabinetu desmit reizes dienā, kliedza zem logiem u.tml. Un es atkal un atkal skaidroju viņam, cik ilgi jāgaida mūsu nākamā tikšanās. Pakāpeniski Eduards sāka pierast pie terapijas struktūras un varēja sevi ierobežot, ar pirkstiem rādot man no attāluma, cik dienas palikušas līdz nākamajai sesijai, bet kabinetā iebrāzās tikai ļoti kritiskos mirkļos.

Bet sesijās viņš spēlējās no visas sirds. Man bija liels kabinets, kur mēs varējām spēlēt gan kustību rotaļas, gan sēdēt uz paklāja. Eduards veselu pusgadu ignorēja smilšu kastes, viņš kategoriski atteicās pieskarties smiltīm līdz pat ļoti svarīgai sesijai maijā, par kuru es pastāstīšu.

Eduards “neredzēja” smilšu kastes, bet es, kā izrādījās, “neredzēju” viņa ģimenes vēsturi. Tagad, raugoties atpakaļ, es saprotu, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Eduards nāca uz sesijām un izcīnīja kaujas uz kabineta paklāja, tādējādi pārdzīvojot konfliktus, kas norisinājās viņa dvēselē un atņēma enerģiju, kas bija nepieciešama adaptācijai. Pedagogi man sūdzējās, ka savos 8 gados viņš jauc skaitļus un neprot lasīt, bet Eduards, neskatoties man acīs, atkal un atkal stāstīja, kā nedēļas nogalē atbrauca mamma un kā atveda konfektes viņam un viņa brālim. Un es klausījos, jūtoties savādi.

Pagāja ziema, tad pavasaris. Mēs ar Eduardu tikāmies katru nedēļu. Maija beigās man bija svarīga saruna ar Eduarda grupas audzinātāju. Ļoti uztraukta viņa atnāca pie manis un teica: “Vai nu tu tūlīt paskaidrosi šim bērnam, ka viņam nav mātes, vai arī es nezinu, ko es ar viņu izdarīšu!” Audzinātāja man izstāstīja traģisma pilnu bērna vēsturi. Izrādījās, ka Eduards trīs gadu vecumā bija pieredzējis šausmīgu strīdu starp vecākiem, un pat mēģinājis aizsargāt savu māti, par ko viņa tēvs ar cirvi ievainoja viņu galvā (rētu nevarēja redzēt zem zēna kuplajiem matiem). Pēc slimnīcas Eduardu atveda uz bērnu namu. Viņa tēvu ieslodzīja uz ilgu laiku, bet viņa māte dažas dienas pēc šī gadījuma pakārās. Tā Eduards zaudēja māti, bet tēvs dažkārt rakstīja viņam no cietuma.

Zēna patiesās dzīves stāsts viņam bija pārāk smags. Tāpēc viņš izdomāja citu, kurā tēvs netika pieminēts, bet māte bija dzīva. Un viņš pielika visus savus dvēseles spēkus, lai pārliecinātu sevi un citus par šo izdomājumu. Tomēr laika gaitā glābjošā fantāzija kļuva bīstama.

Apsolījusi audzinātājai mēģināt palīdzēt Eduardam “atjaunot saikni ar realitāti”, es gatavojos nākamajai tikšanās reizei ar viņu. Man bija sajūta, ka es tūlīt atņemšu slīkstošam bērnam glābšanas riņķi, bet veselais saprāts teica, ka ir jāatklāj patiesība.

Eduards atnāca un sāka, kā vienmēr, jautri runāt par kaut ko ikdienišķu. Es teicu, ka gribu runāt par viņa māti. Viņš teica, ka tieši šajā nedēļas nogalē mamma atbrauca un viss bija kā parasti. Es atbildēju, ka zinu patiesību, un viņš zina, ka es zinu... Eduards nosarka, viņš bija gatavs raudāt, es arī. Šķita, ka mums abiem tūlīt “uzsprāgs” smadzenes. Un pēkšņi, kā pasakā, Eduards pielēca no krēsla un pieskrēja pie smilšu kastes.

Pilnīgā klusumā viņš smilšu kastes vidū izveidoja kapam līdzīgu uzkalniņu ar žogu apkārt, bet iekšpus žoga “iestādīja” puķes. Tad viņš jautāja, vai man ir krusts: “Kapsētā vienmēr ir krusti”... Atgūstoties no šoka, es teicu, ka krusta man nav, bet mēs varam to izveidot no nūjiņām.

Eduards veica savu uzdevumu smilšu kastē ar ceremonijai atbilstošu nopietnību un, šķiet, kaut kādā veidā pieauga manu acu priekšā. Man izgaisa sajūta, ka es atņemu slīkstošam bērnam glābšanas riņķi. Jo Eduardam tas vairs nebija vajadzīgs. Patiesībā zēns stāvēja ar abām kājām uz zemes. Realitāte bija smaga, bet īsta. Tāda, kurā var dzīvot. Un šis “mātes darbs” tika paveikts terapeitiskajā procesā, pateicoties kuram Eduards spēja “atrast savu māti”, lai tagad zaudētu viņu uz visiem laikiem un visu dzīvi sērotu par to.

Vēlāk jau mēs varējām runāt par viņa māti. Zēns pastāstīja, ka māti gandrīz neatceras, ka viņš pat nezina viņas vārdu. Tāpēc mēs sākām dvēseles darba otro daļu: Eduarda dzīves vēstures atjaunošana. Šī vairāk apzinātā darbība neapšaubāmi ir ļoti svarīga, taču tā nevarēja notikt bez ilga sagatavošanās perioda, kura laikā zēns modri pārbaudīja, vai es patiešām varētu to izturēt. Tā, lai reiz viņš varētu izturēt pats sevi.

Izpētot Eduarda personas lietu, es uzzināju viņa vecāku, pat vecvecāku vārdus. Mēs viņus zīmējām un veidojām “Eduarda dzīves hroniku”. Kopā ar audzinātāju viņš gāja uz kapiem pie mātes kapa. Šķiet, ka šis – ne tik daudz zaudējumu, cik atradumu – laiks bija labvēlīgs zēnam.

Bet ikdienā Eduardam pēkšņi radās daudz enerģijas, lai veidotu attiecības un mācītos. Viņš ātri (kā pēc burvju mājiena, skolotāji teica) iemācījās skaitīt un pēc tam arī lasīt. Pēc kāda laika es uzzināju, ka pavasarī psihiatrs samazināja neiroleptisko līdzekļu devu un vasarā Eduardam atļāva izbeigt zāļu lietošanu. Tomēr garīgās attīstības traucējumi, neraugoties uz nesenajiem panākumiem, joprojām bija lieli, un medicīniski pedagoģiskā komisija nolēma, ka Eduardam būtu labāk specializētā internātskolā laukos.

Līdz mūsu šķiršanās brīdim rudenī Eduards izveidoja 11 smilšu bildes. Smilšu kastes centrā zēns vienmēr lika “māju uz kalna” (viņš izmantoja lielāko no manas kolekcijas). Viss stāsts attīstījās tai apkārt. Māja kā glābiņš un cerība dvēselei bez pajumtes. Materiāla māja, māja no iekšējās realitātes. Parasti tajā mitinājās ģimene vai tika svinēti Ziemassvētki. Uz galdiem vienmēr bija ēdiens. Eduards spēja izmantot mātes arhetipa enerģiju, kas ienāca terapijas procesā, pateicoties smiltīm un mūsu ilgajām attiecībām, un “pabarot” savu dvēseli ar kaut ko tai nepieciešamu. Un tas, pēc Kejas Bredvejas vārdiem, arī ir “mātes darbs”.

Noslēgumā

Saskaņā ar D.Kalfas un E.Noimana teoriju, viens no galvenajiem agrīnās attīstības uzdevumiem ir mātes un bērna vienotības veidošana cilvēka psihē. Dora Kalfa ticēja, ka visas transformācijas notiek mātes un bērna vienotības garīgajā līmenī. “Lai izdziedinātos, psihei ir jāatgriežas šajā agrīnajā attīstības pakāpē,” viņa rakstīja (Kalfa, D. 2003).

Brīvas un aizsargātas telpas piedzīvojuma pieredze terapeitiskajās attiecībās klientam dod iespēju šo pieredzi internalizēt, un tas kļūst par viņa iekšējo telpu – personisko emocionālo resursu, pie kura cilvēks vēršas, jo īpaši grūtos laikos. Process, kam bija jānorit dabiski, pateicoties agrīnām attiecībām ar māti, bet kāda iemesla dēļ cieta neveiksmi vai tika traucēts vēlāk dzīvē, tiek atjaunots terapijā.

Literatūras saraksts:

1. Bradway, K., Chambers, L., Chiaia, M. Sandplay in Three Voices. Routlege, 2005
2. Kalff, D.M. Sandplay: A Psychotherapeutic Approach to the Psyche., Temenos press, California, 2003.
3. Jung, C.G Symbols of Transformation, Vol 5, Collected Works. New York: Pantheon Books, Inc., 1967.
4. Neumann, E. The Child. London/New York, Karnac Books, 1988.